Par Devalvāciju, Bez Diršanas

Presē un sabiedrībā, manuprāt, notiek daudz sarunu par lata devalvācijas tēmu, kuri ir bezjēdzīgi un nepamatoti. Ja vēlies izprast šo tēmu tā nopietni, pamatojoties uz likumiem, satversmi, reāliem skaitļiem un ekonomikas teoriju, nevis uz viena vai otra žurnālista vai tantes sensacionālistiskiem minējumiem – lasi tālak. Raksts ir īsāks nekā izskatās, jo tajā ir daudz atkāpju. Un galvenais – nekādas diršanas.

Ir tikai viena iestāde, kas var lemt par un veikt lata devalvāciju. Tā Latvijas Banka. Es tikko tevi atbrīvoju no lielākās daļas informācijas avotiem, jo tu saprati, ka tie nezina par ko tie runā. Valdībai, valstij un parlamentam, šeit nav nekādas teikšanas.

Latvijas Banka ir autonoma valsts iestāde. (Likums par „Latvijas Banku” 1.pants) un tās galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī. (3. Pants)

Autonomitāte šeit paredz to, ka tās darbību neietekmējam ne mēs (tauta) caur reprezentatīvo valdību (Saeimu), ne valdība, jo banka neietilpst ministru kabinetā, kā arī to neietekmē valsts, jo tā neatbild ne prezidentam, ne tā kancelejai. Centrālās bankas darbību var ietekmēt iesniedzot ikvienā no satversmē paredzētā ceļiem likumu grozījumu, kas grozīs likumu par „Par Latvijas Banku” vai arī grozīs pašu satversmi.

Centrālās bankas prezidents ir Ilmārs Rimšēvičs. Latvijas Bankas prezidents vada bankas padomi un atbild par tās darba sekmīgu organizāciju. (28.pants, 1. Punkts)

Kad Rimšēvičs saka, ka devalvācija nenotiks, kamēr Bankai ir pietiekami līdzekļi, lai to novērstu – viņš to saka, jo ir atbildīgs likuma priekšā. Tieša Bankas darbība vai nedarbība, kas izraisīs cenu nestabilitāti (un devalvācija ir acīmredzams nestabilitātes izraisītājs) nostādīs iestādes, kura, pēc likuma (3. pants), ir atbildīga par cenu stabilitāti, vadītāju kriminālās izmeklēšanas priekšā par likuma pārkāpšanu.

Tātad, ja mēs pieņemam, ka Rimšēvičs negrib stāties likuma priekšā kā likuma pārkāpējs tādos punktos kā likuma par „Latvijas Banku” 3. panta pārkāpšanu, sabiedrības maldināšanu, pozīcijas ļaunprātīgu izmantošanu, un citiem punktiem, devalvācija nenotiks.

Bet kāpēc tad vispār ir sarunas par devalvāciju? Varbūt tā tomēr var notikt? Kādi būtu Rimšēviča iespējamie pamatojumi veikt devalvāciju likumīgā veidā? Par to tomēr arī ir jārunā.

Sākumā paskaidrošu kas īsti notiek ar latu.

Lats ir fiksētā kursā ar Eiro. Latvijas Banka ir noteikusi, ka par vienu eiro var iegādāties 0,702804 latus, plus mīnus 1%. (Skat. informāciju par eiro ieviešanu un EMS). Ko nozīmē šie mistiskie skaitļi realitātē? Realitātē Banka pērk un pārdod attiecīgu latu daudzumu brīvajā valūtas tirgū, lai saglabātu šo kursu. Valūtas cena ir atkarīga no piedāvājuma un pieprasījuma. Ja cilvēkiem ir vajadzīgi lati, tad to cena aug, ja, nē, tad krīt. Par to sīkāk var izlasīt manā citā rakstā. Galvenais ir saprast, ka, lai saglabātu lata vērtību pret eiro, Banka latus nevis pārdot, bet pērk.

Kā Banka var „pirkt” latus? Banka tos pērk, pretim dodot eiro. Tam bankai ir rezerves. Rezerves ir ierobežotas. Šobrīd Bankas rezerves ārzemju valūtās sastāda 3 285 miljonus eiro.

Vai tas ir daudz? Nezinu. Vai tas ir pietiekami lai nopirktu VISUS latus, kas ir apgrozījumā? Kā es zinu, cik latu ir apgrozījumā? Elementāri, Vatson. Bankai šāda statistika ir jāpiegādā likuma priekšā, jo galu galā tas ir mūsu (tautas) kantoris, kas atbild mūsu pārstāvjiem (Saeimai) (43. Pants likumā par „Latvijas Banku”) un mums ir pilnas tiesības zināt šīs lietas. Atrast to var šeit. Tātad – uz šo oktobri (pēdējā statistika) apgrozījumā ir 912,4 miljoni latu. Vēl papildus 2 649,8 miljonus latu atrodas dažādos citos līdzekļos, ko var viegli pārvērst par naudu, piemēram, jūsu noguldījumi kontos, kurus jūs izmantojat, lai norēķinātos ar karti, oficiāli tie ir privātpersonu noguldījumi kredītiestādēs. Ekonomisti to sauc par M1. Tātad kopā, pēc oficiālās statistikas apgrozījumā ir 3’562 miljoni latu. Kas, pēc, pat iedomāsimies, 0,69 latu par eiro kursa ir apmēram 5’150 eiro.

Bet tas ir par 1588 miljoniem latu vairāk nekā Bankas rezerves.

Pag! Bet kā tad visas runas par to, ka devalvācija nevar notikt!? Rimšēvičs pat ir publiski minējis, ka mēs varam nopirkt visus latus apgrozījumā. Redziet, tas bija vēl tikai pirms mēneša. Panika par lata nedrošību liek tērēt mežonīgas summas. Cik mežonīgas? Piemēram, 267 miljonus latu nedēļā. Tādos tempos spēja uzpirkt visus latus apgrozījumā tiek zaudēta 6 nedēļās, lai ko tas arī nenozīmētu.

Tādēļ, šobrīd Latvijas Banka nevar vairs Teorētiski, iegādāties visus (visus, visus, visus!!!) latus apgrozījumā. Taču tas ir tīri teorētisks garants, protams, nekad arī neveidotos tāda situācija. Bet cik ilgam laikam, ja situācija pilnīgi nemainās, bankai pietiek rezervju? Vienkārši izdalot 3285 ar 267 ir 12 nedēļas. Tātad, apmēram 3 mēneši.

Starp citu, jāpiemin, ka mans pieņēmums par nepārtrauktiem 267 miljonu latu tēriņiem mēnesī ir absurds un tiek piedāvāts tikai joka pēc, bet tomēr – Devalvācija pēc trim mēnešiem?! Varbūt tomēr pamatojums panikai ir?

Tieši šeit arī kļūst svarīgas visas ziņas par aizdevumiem. Vietējās ziņās diemžēl nebūt nevar saprast, kam tie miljardi iet. Mēs vienmēr varam lasīt – „Latvijai” tiks aizdots tik un tik daudz latu. Bet vai Valsts kasei ir tiešam nepieciešami visi šie miljardi? Uz 2008. gada sākumu Latvija ārējais parāds bija 635 miljonu latu. 65% no parāda veido eiroobligācijas. Vai tiešām valsts kasei ir nepieciešams tik lieli papildus līdzekļi, lai finansētu budžeta deficītu, kurš recesijā pieaugs dēļ mazākiem ieņēmumiem no nodokļiem?

Piemēram, 500 miljonu aizdevums no Zviedrijas un Dānijas nav pieejams Valsts kasei, bet gan Latvijas Bankai. Taču tepat Dienā var lasīt par to kā Slakters šo aizdevumu sauc par „aizdevumu Latvijai” un pielīdzina to pārējiem aizdevumiem. Ārzemju presē ir skaidri paskaidrots kam šis aizdevums tiek – Latvijas Bankai. Šāda neskaidrība terminos, kur aizdevums „Latvijai” netiek izskaidrots vai tiek runāts par aizdevumu Valsts kasei, vai Latvijas Bankai, protams, galvenokārt rodas dēļ cilvēku neziņas. Tiem pašiem žurnālistiem, bieži vien nav nojausmas par to kā darbojas valsts finanses. Uz Ziemas saulgriežiem es sev gribu dāvanu – uzzināt cik daudz latviešu ir lasījuši satversmi. Jūtu ka šis skaitlis būs zem 1 procenta. Tas tā, starp citu.

Par pēdējo aizdevumu 7500 miljonu eiro vērtībā – tā ir kopējā pieejamā summa. Latvijas budžeta izdevumi 2009. gadam tiek plānoti tieši 7 miljardu latu apjomā. Tas ir, ar šo aizdevumu latvieši var droši nākamgad nemaksāt ne santīma nodokļos, par pakalpojumiem valsts uzņēmumos, uzņēmumu nodokļus, PVN, nodevas utml. un tik un tā Latvija būs spējīga finansēt savu darbību no šī aizdevuma vien. Bet tā taču nebūs, vai ne? Cik liels ir plānotais budžeta deficīts? 330 miljoni latu! Kam tad ir vajadzīgi pārējie 7 miljardi pieejamās naudas? (Starp citu, Latvijai netiek AIZDOTI 7 miljardi, bet gan kļūst pieejami aizņemšanai – ievērojiet atšķirību?)

Vienkārša atbilde – nomierināšanai. Šāds milzīgais garants, valsts budžeta lielumā ir spēcīgs un noteikts starptautisks signāls, par citu valstu stingru nostāju atbalstīt Latvijas ekonomiku un latu ceļā pievienoties eirozonai.

Tātad, kādi ir secinājumi?

Izvērtējot situāciju, jāsecina, ka devalvācijai nav nekāda pamata. Jā, tā var notikt, ja tuvāko pāris mēnešu laikā neracionālā vēlme atbrīvoties no latiem nepazudīs, vajadzēs atkārtoti novērtēt situāciju, taču, manuprāt esmu atspoguļojis gana pamatojumu, kādēļ tai nevajadzētu būt lietai, par kuru vajadzētu uztraukties šobrīd. Katru gadu uz Latvijas ceļiem mirst 100 jauniešu līdz 24 gadu vecumam. Vai tu par to domā tikpat daudz cik par devalvāciju?

Explore posts in the same categories: Čoms māca